Medicinal plant use at the beginning of the 21st century among the religious minority in Latgale Region, Latvia
Abstract
Background: As identified by scholars, even when communities co-habit the same natural environment, there may be visible differences due to cultural factors, and thus local knowledge on medicinal plants evolves along with the culture. This paper addresses the complexity of medicinal plant use across different social groups situated in the same natural environment with a focus on a distinct religious minority: Old Believers.Methods: This paper covers ethnobotanical data from 27 villages and populated areas in Dagda Municipality of Latgale, Latvia. The region is highly diverse, especially in terms of language and ethnic groups. In total, seventy-three interviewees were interviewed, of which nineteen represented Old Believers. Results: The number of used taxa among Old Believers (40 taxa) was half of that used by the other local community members such as Latgalians (81) and the multi-ethnic group (77). Because of the scarcity of available materials on plant uses by Old Believers, we speculate that religious characteristics such as self-isolation from other cultures might be one of the reasons for such a difference. On the other hand, historical aspects such as migration and the subsequent need for adaptation to the local flora could also partly explain the low number of medicinal taxa in comparison to the other groups.Conclusions: The study indicates that self-isolation, being a characteristic of Old Believers, potentially plays a role in medicinal plant use. We recommend further research to study in detail aspects of medicinal plant use in self-isolated communities within highly literate societies. Keywords: Latgale, Old Believers, religious identity, ethnobotany, medicinal plant useKopsavilkumsPamatojums: Zinātnieki ir definējuši – pat, ja kopienas dzīvo vienā dabiskajā vidē, kultūras faktoru ietekmē starp tām var veidoties uzskatāmas atšķirības. Tādējādi, attīstoties kultūrai, attīstās arī vietējās zināšanas par ārstniecības augiem. Šajā rakstā aplūkota ārstniecības augu pielietojuma komplicētība un dažādība trijās sociokultūras grupās, kas dzīvo vienā vidē, akcentējot reliģisko minoritāti - vecticībniekus. Metodes: Rakstā apkopoti etnobotāniskā pētījumā iegūti dati no 27 ciematiem un apdzīvotām vietām Dagdas novadā, Latgalē. Izvēlētajā reģionā novērojama liela bioloģiskā un kultūras daudzveidība, īpaši etnisko grupu un valodas dažādībā. Etnobotānikas lauka ekspedīcijas notika 2017. gada jūlijā un to laikā tika ievākti dati, izmantojot daļēji strukturētas intervijas. Tika aptaujāti septiņdesmit trīs intervējamie, deviņpadsmit no tiem bija vecticībnieki. Rezultāti: Vecticībnieku grupa ir izmantojusi pusi (40 sugas) no tā augu sugu skaita, ko izmantojuši citi vietējās kopienas locekļi, piemēram, latgalieši (81 suga) un daudznacionālā grupa (77 sugas). Sakarā ar to, ka vecticībniekiem pieejamo materiālu par augu lietojumu ir maz, autori pieļauj, ka reliģiskās īpašības, piemēram, pašizolācija no citām kultūrām, varētu būt viens no šādu atšķirību iemesliem. No otras puses, tādi vēsturiski aspekti kā migrācija un nepieciešamība pielāgoties vietējai florai, daļēji varētu izskaidrot zemo izmantoto ārstniecības augu sugu skaitu salīdzinājumā ar citām grupām. Secinājumi: Pētījums rāda, kā pašizolācija, viena no vecticībnieku kultūrai raksturīgām iezīmēm, potenciāli ieņem savarīgu lomu medicīnisko augu izmantošanā. Tādējādi autori akcentē, ka ir iespējami būtiski ieguvumi pētniecībā, izzinot augu lietošanas aspektus tieši šādās - pašizolētās kopienās, kas pastāv augsti izglītotu, literāru sabiedrību ietvaros. Atslēgasvārdi: Latgale, vecticībnieki, reliģiskā identitāte, etnobotānika, ārstniecības augu izmantošana